Pētera Upīša Dārzkopības muzejā jauna pamatekspozīcija – Esības prieks!
Selekcionārs Pēteris Upītis (1896–1976) kļuva par leģendu jau savas dzīves laikā. Viņa neparastā personība ir saistījusi dažādu kultūras jomu pārstāvjus – dzejniekus, kino režisorus, māksliniekus, mūziķus u.c. mūzu kalpus –, kas izcilajam dārzkopim ir veltījuši savus radošos darbus un daudzus labus vārdus. Līdzgaitnieki, selekcionāri, praksē nosūtītie studenti, jaunie agronomi, kaimiņi un ciemiņi, dalījušies ar savām atmiņām par viņa aizrautīgo dzīvi un darbu.
Šodien, kad liekas – viss jau ir pateikts, mēs meklējam jaunu pieeju, jaunu skatu punktu Pētera Upīša personības un viņa atstātā mantojuma izzināšanai. Pētera Upīša Dārzkopības muzejs ir radies no meistara paša iniciatīvas. Saskaņā ar Pētera Upīša testamentu – pēc viņa nāves, visi savāktie materiāli – piezīmes, fotogrāfijas, dažādu priekšmetu kolekcijas, tiek novēlētas zinātniskiem mērķiem un muzeja tapšanai.
Veidojot jauno ekspozīciju, sapratām mūsu lielo atbildību pret tik plašo un daudzpusīgo personību. Viena no Pētera Upīša neatņemamām personības šķautnēm ir viņa aizrautība ar fotogrāfiju. Viņa dažādo augu kultūru fotogrāfijas nav vienkārša zinātniskā darba rezultātu fiksācija. Tās uzņemtas ar lielu rūpību, pētot sugas, dažādās gatavības stadijās, dažādos laikapstākļos, dažādās dienas gaismās, dažādos rakursos. Starp atmiņām par Pēteri Upīti saglabājušās arī tādas, kas ļauj mums ielūkoties viņa fotogrāfiju tapšanas aizkulisēs:
“Nākamā gada pavasarī es sāku savas darba gaitas Dobeles augļkopības izmēģinājumu saimniecības kokaudzētavā. Reiz, braucot ar divriteni uz “Skujām”, kur bija saimniecības administrācija, P. Upītis uzrunāja mani brīvdienā piepalīdzēt aprikožu fotografēšanā. Toreiz bija tikai viena brīvdiena – svētdiena. Tā kā negribīgi piekritu. Aprikozes zied agri. Diena bija skaidra, bet vēsa. Man mugurā mētelis. Pavasara vējš reizēm dzestrs, pamalē veidojas mākoņi, bet debesis zilas, zilas, kā jau Dobelē.
Uzgūlies ar pleciem uz divriteņa ragiem, pa vidu pieturēdams kruķus, stumjas Pēteris Upītis. Es eju blakus ar septiņiem fotoaparātiem apkrāvusies un vēl neatņemamo sēžamo kasti, kura ir pasmaga. Jā, tiešām septiņiem, kā tai pasakā par Sniegbaltīti. To atceros labi. Dodamies līdz patālajam aprikožu kvartālam un nu jau jaunajā dārzā, kura aprises ir vēl šodien. Mana diena vilkās lēni. Ik pa laikam jābrīdina par mākoņiem, kuri tuvojas un apsedz sauli, jādod vajadzīgais fotoaparāts, pats tāds neapmierināts, bet tad laiks kļūst saulaināks, P. Upītis atplaukst smaidā un sāk citēt austrumu dzejnieku Omaru Haijāmu par rozēm un vīnu. Dienu kaut kā laimīgi aizvadu, un no tās palikušas pāris fotogrāfijas arī man, tādēļ tik labi to atceros.”*
Mūsdienās, kad mums katram ir kabatas izmēra kamera, kas ne tikai uzņem fotogrāfijas, bet arī savieno mūs ar visu pasauli, grūti iedomāties, cik smalks un skrupulozs darbs bija jāiegulda, lai vizuāli varētu baudīt selekcionāra darba augļus. Arī mēs, izstādes veidotāji, vēlējamies izmēģināt, kā būtu, ja Pētera Upīša dzīvi un atstāto mantojumu mēs mēģinātu notvert ar viņa paša paņēmienu – caur septiņu fotokameru leņķiem.
Katrai kamerai izstādē ir piesaistīta viena nozīmīga epizode no Pētera Upīša dzīves un to raksturojošās fotogrāfijas, sākot no viņa bērnības līdz pat darba pilnbriedam. Visas ekspozīcijā esošās kameras nāk no meistara privātās kolekcijas, to vidū vairāki unikāli modeļi no fotogrāfijas vēstures. Zīmīgs ir arī tas fakts, ka ekspozīcija atrodas telpā, kurā reiz atradusies Pētera Upīša foto laboratorija.
*Anna Sīmansone. Pēteris Upītis laikabiedru atmiņās. Dobele: Selekcionāra Pētera Upīša biedrība, 2017, 35.lpp.
Izstādes radošā komanda: Inese Šinta, Agnija Berķe, Katrīna Kūkoja, Ineta Sipunova, Maksims Šenteļevs, Gerds Lapoška.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Rīgas Motormuzeju
Atbalsta: Dobeles novada pašvaldība