Īsa ceriņu vēsture un ceriņu pirmsākumi Latvijā
Lai gan ceriņu krūmi šķiet teju ikdienišķa parādība, kas atrodama ne tikai Latvijas auglīgākajās vidienēs, bet arī starp blokmāju betona mūriem, to vēsture nebūt nav tik sena - pirmo reizi ceriņi Latvijā parādījās tikai 200 gadus atpakaļ. Ceriņš Kurzemē tiek dēvēts par pliederi, Latgalē – par beseņu un besakūku, laika gaitā mainījis dzimumu no cerīnes uz ceriņu.
Sākotnēji uzskatīja, ka ceriņu dzimtene ir Turcija, lai gan savvaļā augošie parastie ceriņi tur līdz šim nav atrasti, tomēr Turcija ir pirmā valsts, kurā pirmo reizi ceriņš ir ticis minēts kā kultūraugs. Īstā, parastā ceriņa (Syringa vulgaris) dzimtene ir Balkānu - Karpatu rajons, Bulgārija, Rumānija un Maķedonija. Šajos apvidos tika konstatēta arī otra parastā ceriņu suga - Ungārijas ceriņš (Syringa joiskaea). Ceriņu nosaukums syringa cēlies no grieķu valodas syrinx, kas nozīmē "izdobts stumbrs". Tieši no syringa vārda ir cēlies gan latviešu "ceriņš", gan dāņu syren, gan norvēģu syrin, gan krievu сирень. Pirmās norādes uz ceriņiem ar nosaukumu Syringa caerulea Lusitanica atrodamas franču botāniķa Mateja Lobela darbos 1576. gadā. Savukārt cits autors - Matioli, jau 1565. gadā ceriņus apzīmēja ar nosaukumu Lilac Turcorum jeb turku ceriņi. Lilac ir radies no turku valodas vārda leilak, kas ir cieši saistīts ar persiešu vārdu liladsch - sākotnējo nosaukumu indigo krūmam, no kura ieguva violeto krāsu. Tādējādi joprojām angļu valodā ceriņus dēvē par lilacs, franču valodā lilas, un latviešu valodā tam ir tuvs vārds "lillā", kas nereti apzīmē arī ceriņu krāsu.
Balstoties vēsturiskās liecībās, ceriņu ienākšana Eiropā sākās tikai 16.gs., ceriņu sēklām atceļojot no Konstantinopoles uz Vīni, pateicoties Austroungārijas ķeizara sūtnim Ožjē Gislēnam de Bisbekam (Ogier Ghiselin de Busbecq), kurš izveidoja sadarbību ar sultānu Suleimano Lielisko. Bisbeks ceriņus iestādīja savā dārzā, vēlāk tie nokļuva Flandrijā un pēcāk arīdzan Parīzē - no 1570. gada ceriņi izplatījās Francijas dārzos. Iespējams, ka Rietumeiropas zemēs ceriņi nokļuvuši vēl agrāk, pateicoties arābiem, kuri tos nogādāja Spānijā, no kurienes arī cēlies nosaukums “spāņu ceriņi”.
Latvijā ceriņi pirmo reizi parādījās 19.gs. beigās - Dobele ir viena no pirmajām vietām Latvijā, kur aizsākās ceriņu šķirņu stādīšana, kultivēšana un selekcionēšana. Augusts Bīlenšteins, nopelniem bagāts etnogrāfs un mācītājs, vācu mācītājmuižā izveidoja pirmo parku, kurā varēja sastapt dažādas retas augu sugas, piemēram, zīdkokus, kā arī ceriņus. Pateicoties A. Bīlenšteina plašajām zināšanām botānikā, mācītājmuižā tika izveidota bagātīga augu kolekcija. Viena no A. Bīlenšeteina kolekcijas šķirnēm, 'President Grevy', aug arī Dobeles Ceriņos. Godinot A. Bīlenšteina nopelnus, viena no ceriņu jaunšķirnēm ir nosaukta par 'August Bielenstein'. 1870. gadā dārznieks Kristiāns Vilhelms Šohs savā dārzniecībā Salaspilī jau pārdeva šķirņu ceriņus, no kuriem populārākās bija 'Andenken an Ludwig Späth' un 'Fürst Bülow', kas izveidotas Špētu dzimtas kokaudzētavā Vācijā. Var teikt, ka Dobele ir ceriņu šūpulis Latvijā.
Kopumā Dārzkopības institūta ceriņu dārzā pašlaik ir ap 240 ceriņu šķirnēm, un tā ir lielākā ceriņu kolekcija Baltijas valstīs un Eiropas Savienībā.
Latvijā bagātākās ceriņu kolekcijas atrodamas Nacionālajā Botāniskajā dārzā Salaspilī, Kalsnavas Arborētumā, kā arī jauna ceriņu kolekcija tiek veidota z/s „Zosēnu Zeme” Jaunpiebalgas novadā.
2019. gada jūnijā Dārzkopības institūts uzdāvināja sešas Pētera Upīša un vienu Laimoņa Kārkliņa selekcionēto ceriņu šķirni Londonas Karaliskajam botāniskajam dārzam (Kew Gardens), Latvijas augu dobes iekārtošanai. Turpmāk Latvijā selekcionētie ceriņi priecēs apmeklētājus no visas pasaules.
Noklausies audio stāstu par ceriņiem Latvijā:
