Par “Laiku”, ko raksta ar lielo burtu
Pētera Upīša Dārzkopības muzeja krājumā glabājas daudz eksponātu. Starp tiem ir dokumenti, vēstules, fotogrāfijas, fototehnika, darba rīki, sadzīves priekšmeti un citas lietas. Katrs no eksponātiem ir signēts, reģistrēts muzeja krājuma katalogā un glabājas tam paredzētā vietā. Bet vai mēs kādreiz iedomājamies, cik daudz mums var pastāstīt katrs no šiem eksponātiem? Katrs no tiem glabā informāciju ne tikai par sevi, bet arī par Laiku, dzīves veidu, pasaules uztveri, cilvēku kam tas ir piederējis.
Vēlamies parādīt kādu priekšmetu, kas līdzi nes stāstu par izcilu personību – Pēteri Upīti. Modinātājpulkstenis, piederējis selekcionāram. Šis vienkāršais sadzīves priekšmets, kurš pats par sevi ir tikai pulkstenis metāla ietvarā, simbolizē aizejošās minūtes un stundas, Laika plūdumu un atgādina par dzīves īsumu. Pēteris Upītis bija cilvēks, kurš pret Laiku izturējās ar lielu bijību.
“Aiz cienības un bijāšanas pret Laiku – to es rakstu ar lielo burtu.” (P. Upītis)
Izcilā dārzkopja – selekcionāra mājā valdīja savs ritms, kurš ne visiem bija saprotams un pieņemams. Ne viens vien no P. Upīša Laika biediem teicis: “Viņš visu, absolūti visu veltīja savam darbam.” Darbs patiešām bija P. Upīša uzticamais ceļa biedrs visa mūža garumā. Viņam nebija pazīstami ne laiski darba dienu vakari, ne brīvdienas. Viņš nezināja, kas ir 8 stundu darba diena, jo regulāri, sistemātiski strādāja 16, dažreiz pat 19 stundu dienā. Pat pēdējos gados, uz kruķiem balstoties, tika strādāts 18 stundas dienā.
“Uz sanatoriju šogad nebraucu, jo nav Laika. Domāju, ka darbs ir tikpat kā zaķis, un viņš var aizbēgt.” (P. Upītis)
Dažkārt viņa dārzā un mājā bija grūti iekļūt. Tautā vēl aizvien klīst nostāsti par Pētera Upīša nepieejamību, noraidošo attieksmi pret dažādiem negaidītiem dārza apmeklētājiem. Selekcionāram raksturīgi bija norobežoties no liekas informācijas un cilvēkiem, lai ar pilnu atdevi strādātu, radītu. Lielā darba apjoma dēļ viņš vienkārši nevarēja un nevēlējās izšķiest Laiku mazsvarīgām lietām. Daudzi neizprata šī sīkstā vīra augstās prasības. Viņš smagi strādāja un viņa darba degsme bija tik liela, ka viņš nespēja rast kopīgu valodu ar tiem, kas nestrādāja ar pilnu atdevi, atdodot visu savu Laiku un enerģiju.
Selekcionāram Pēterim Upītim bija neiedomājami augstas darba spējas, no viņa varam mācīties darba mīlestību un iedvesmoties. Viņa talants, ģenialitāte un daudzpusīgā personība vēljoprojām ir kā neatminēta mīkla. Strādājot ar muzeja krājumu, pētot un analizējot mēs varam tikai pietuvoties patiesībai, kas bija šis cilvēks, kura dzīve bez dārza bija neiedomājama.
Attēls: Pulkstenis no P. Upīša Dārzkopības muzeja krājuma (PUPM-1396)