Aprikožu audzēšanas pirmsākumi Latvijā
Jebkurai kultūrai, kas ienāk “svešā klimatā”, vajadzīgs samērā ilgs laiks, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Tas pilnībā attiecas arī uz aprikozēm, kam Latvija ir šobrīd tālākā audzēšanas robeža ziemeļos. Daudz kas jau sasniegts selekcionāru neatlaidīga darba rezultātā: mēs varam izaudzēt ne tikai ēdamus, bet arī ļoti garšīgus aprikožu augļus, bet tas nenākas viegli.
Aprikožu selekciju Latvijā nosacīti var iedalīt vairākos posmos. Pirmais posms – aptuveni līdz 1945. gadam bija dienvidu formu audzēšana pie ēku sienām; otrais posms ilga no 1946. līdz 1978/79. gada bargajai ziemai. Šajā laikā aprikožu selekciju veikuši divi selekcionāri – Viktors Vārna Rīgā LU Botāniskajā dārzā un Pēteris Upītis – Dobelē.
P. Upītis selekcijas materiālu ieguvis galvenokārt no Vidusāzijas un Kaukāza kalniem no t.s. žerdeļiem, jo konstatējis, ka tiem ir augstāka salcietība. Pirmā nopietnā pārbaude P.Upīša aprikožu sēklaudžiem bija 1955./1956. gada ziema, kad Latvijas dārzos izsala pat ābeles. No vairākiem desmitiem tūkstošu saglabājās tikai daži. Arī vēlāk ziemās gāja bojā tūkstošiem sējeņu, kamēr atlasījās izturīgākie ar kvalitatīviem augļiem.
