'Māte Ede Upītis'
Sniegbaltais veltījums Pētera Upīša mātei.
Vairākas ceriņu šķirnes Pēteris Upītis ir veltījis sev tuviem cilvēkiem. Pateicībā un mīlestībā mātei viņš ir radījis vienu no skaistākajām balto ceriņu šķirnēm, nosaucot to viņas vārdā – ‘Māte Ede Upītis’.
Brālis Augusts atceras, ka mātes un Pētera mūžs ritējis kopā līdz viņas pēdējai stundai. Viss ticis piedots, un visas lietas par labu grieztas. Daudzi teikuši, ka Upīša mātei esot smalka daiļuma izjūta. Viņas dārziņā vienmēr bijusi vieta pāris ziedu augiem. Ja viņa kādam vedusi kliņģeri, tad dekorējusi to ar ziediņu. Vai tas bijis cepums vai cūku apbedu gabaliņš — allaž skaisti ietīts, zieds virsū. Baltā ziemā paciņu rotājis zaļš egles zariņš. Kad bērni vilkuši svētku drēbes, māte sacījusi: ”Labas drānas glīti jānēsā!”, domādama ar to solīdu uzvešanos ļaudīs. Sievieti māti Pēteris vērtēja augstāk par visu. Ejot garām baltajam mātes ceriņam, viņš vienmēr, cepuri noņēmis, paklanījies, tā godinot savu māti. Baltais bagātīgi ziedošais ceriņš ir brīnišķīgs piemineklis, veltīts ļoti cienītai stipra rakstura sievietei – mātei.
Pētera Upīša līdzgaitnieki atminas, ka ar šo balto ceriņa šķirni meistars vienmēr apdāvinājis sievietes, piebilzdams: ”Nevis “Upīte”, bet “Upītis”!” Pēteris Upītis savai mātei ir veltījis arī šādas dzejas rindas: “Un visus ziedus, ko tev nepaguvu atdot, Es dārzā sabēršu, lai ceriņziedos plaukst. Kad pieskarsies tie zemei siltai, Tu viņus sajutīsi, mīļo māt.”
